Pēdējo nedēļu laikā masu medijos pavīdējušas piesardzīgi pozitīvas ziņas par noslīkušo skaita samazināšanos, kas novērojama pēdējo gadu laikā[1]. Patiesi, 2018.gads bija trešais pēc kārtas, kad kopējais noslīkušo skaits pavisam minimāli, bet saruka un pērn ir sasniegts vēsturiski zemākais noslīkušo skaits. Uzreiz gan jāuzsver, ka samazinājums attiecībā pret iepriekšējo gadu ir vien 5%, bet attiecībā pret 2016. gadu – nepilni 8 procenti.

Es arī aicinātu neizteikt priekšlaicīgas prognozes par šī gada statistiku un potenciālo situācijas uzlabošanos. Lieta tāda, ka šobrīd Latvijā noslīkšanu ietekmē ārkārtīgi daudz un dažādi faktori – sākot no straujas gaisa temperatūras uzlabošanās, līdz pat pilnmēness uzplaiksnījumiem, kas kā ar burvju mājienu dažu labu ierauj ūdens dzelmē. Diemžēl mūsu valstī tiek darīts ļoti maz, lai ierobežotu šos faktorus un preventīvi risinātu konkrēto problēmu, un būtu naivi cerēt, ka šī problēma atrisināsies pati no sevis.

Tomēr arī pozitīvās bojāgājušo skaita izmaiņas nav vienīgais rādītājs, pēc kura mums būtu vērts vērtēt to vai situācija ar cilvēkdrošību Latvijas ūdeņos uzlabojas.

Dažādos veselības aprūpes ziņojumos, Valsts politikas plānošanas dokumentos un starptautisko organizāciju dokumentos ilgtermiņa sabiedrības veselības politikas efektivitātes izvērtēšanai un situācijas raksturošanai analizē priekšlaicīgu mirstību. Viens no šīs mirstības raksturojošajiem indikatoriem ir potenciāli zaudētie mūža gadi. Šis indikators ir izmantojams arī valsts sociāli ekonomiskā zaudējuma novērtēšanai.

Slimību Profilakses un kontroles centrs (SPKC) ir aprēķinājis, ka 2017. gadā, mirstot Latvijas iedzīvotājiem vecumā līdz 64 gadiem, zaudēti gandrīz 84 tūkstoši potenciālo mūža gadu (pirms desmit gadiem – 132 tūkstoši). Vidēji viens priekšlaicīgi mirušais zaudē gandrīz 13 sava mūža gadus (līdz 64 gadu vecumam).[2]

Vidēji viens priekšlaicīgi mirušais zaudē gandrīz 13 sava mūža gadus. Katrs noslīkušais – 17.6 gadus

SPKC apkopo ne vien statistiku par priekšlaicīgi mirušo kopumā potenciāli zaudētajiem mūža gadiem, bet arī dažādu nāves cēloņu grupu griezumā. Šie dati ļauj mums ielūkoties arī potenciāli zaudēto mūža gadu rādītājos starp noslīkušajiem un vienlaicīgi arī izvērtēt sociāli ekonomiskos zaudējumus.

SPKC dati liecina, ka pērn mūs interesējošajā nāves cēloņu grupā kopumā ir zaudēti 2177 mūža gadi[3] un tas ir bijis otrs augstākais rādītājs pēdējo četru gadu laikā, lai gan faktiskais noslīkušo skaits ir bijis vēsturiski zemākais. Tas nozīmē, ka ir samazinājies noslīkušo vidējais vecums – noslīkst gados ar vien jaunāki cilvēki.

2018.gadā 15% no visiem noslīkušajiem bijuši vecumā no 25-34 gadiem

Šāda aina iezīmējas apskatot arī noslīkušo skaita faktisko statistiku – 2018.gadā 15% no visiem Latvijā noslīkušajiem bija vecumā no 25-34 gadiem. Šajā vecuma grupā tas ir augstākais rādītājs pēdējo piecu gadu periodā! Savukārt 60+ kategorijā ir sasniegts zemākais rādītājs jau minētajā laika posmā – 27% no visiem noslīkušajiem! Un, lai gan joprojām teju puse noslīkušo ir vecumā no 35 – 59 gadiem, Latvijas iedzīvotāji vecumā līdz 34 gadiem ir visakūtākā mūsu problēma, kas var nest arī visbūtiskākos sociāli ekonomiskos zaudējumus.

Lai iegūtu pilnvērtīgāku ainu par reālo situāciju, esmu izveidojis arī grafiku, kurā ir atspoguļots noslīkušo skaits un potenciāli zaudētie mūža gadi uz vienu noslīkušo laika posmā no 2008. līdz 2018.gadam.

Grafikā redzams, ka katrs noslīkušais zaudē vairāk mūža gadus, nekā vidēji viens priekšlaicīgi mirušais (13 gadi) – 2018.gadā katrs noslīkušais zaudēja vidēji 17.6 mūža gadus, savukārt 2017.gadā – 18.5 gadus! Vēsturiski visvairāk potenciāli zaudēto mūža gadu ir fiksēts 2009.gadā, kad katrs no 153 kopumā noslīkušajiem kapā aiznesa 21.6 potenciālos mūža gadus, summāri zaudējot vairāk kā 3300 gadu.

Pēdējo vienpadsmit gadu laikā Latvijā “pa burbuli” ir aizgājuši 28 234 mūža gadu.

Valsts sociāli ekonomiskais zaudējums

Lai gan ne viena indivīda zaudējums nav precīzi novērtējams un izmērāms naudas izteiksmē, valsts sociālās un ekonomiskās plānošanas gaitā ir jāņem vērā gan sociāli ekonomiskais slogs, ko tie rada sabiedrībai (piemēram, apgādnieka pensiju izmaksas, utt.), gan potenciāli neiegūtie ieņēmumi (piemēram, darbaspēka nodokļi). Precīza šādu aprēķinu veikšana ir ārkārtīgi sarežģīta, jo to ietekmē virkne dažādu faktoru, tāpēc nereti publiskajā telpā tiek runāts par minimālajiem potenciālajiem zaudējumiem, kuru pamatā ir tikai viens rādītājs – darbaspēka nodokļos un nodevās zaudēto līdzekļu apjoms.

Lai aprēķinātu potenciālos zaudējumus, par pamatu tiek ņemta darbaspēka nodokļos un nodevās aprēķināmā summa mēnesī no vidējās darba samaksas. Atbilstoši CSP datiem, 2018.gadā vidējā darba alga “uz papīra” sasniedza 1004 EUR[4]. Šādai algai kopējā darbaspēka nodokļu un nodevu summa veido 531.38 EUR (ja nav apgādājamo). Gadā tas veido 6376.56 EUR nodokļu ieņēmumos.

Ņemot vērā, ka 2018.gadā katrs noslīkušais Latvijas tautsaimniecībai atņēma 17.6 potenciāli zaudētos mūža gadus, ir secināms, ka valsts potenciālie zaudējumi nākotnē uz vienu noslīkušo veido 112 227 eiro. Savukārt kopējie valsts potenciālie zaudējumi nākotnē sastāda teju 14 miljonus eiro. Un tas ir tikai par 2018.gadu!

Valsts potenciālie zaudējumi nākotnē uz vienu noslīkušo veido 112 227 eiro. Kopējie zaudējumi – teju 14 miljoni eiro

Rēķinot vidējo bruto mēnešalgu un darbaspēka nodokļu slogu periodā no 2009.-2018.gadam, var visai precīzi aprēķināt potenciālos zaudējumus par katru gadu atsevišķi un kopējiem zaudējumiem pēdējā desmitgadē. Diemžēl aina iezīmējas visnotaļ dramatiska – desmit gadu laikā Latvijas valsts sociāli ekonomiskais zaudējums sastāda vairāk kā 136 miljonus eiro.

Desmit gados noslīkušo radītais valsts sociāli ekonomiskais zaudējums pārsniedz 136 miljonus eiro

Protams, kāds teiks, ka darba tirgū tukšas vietas nemēdz palikt un galu galā valsts savus nodokļu ieņēmumus iegūs, taču tas diemžēl nenotiks ar katra noslīkušā atstāto tukšo vietu mūsu valsts demogrāfijas ailēs un tiem zaudējumiem, kurus veido izjukušas ģimenes un simtiem nedzimušo.

Aivars Platonovs, Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents


Projektu “Peldi droši” un ‘’šī raksta tapšanu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekta nr.2019.LV/NVOF/DAP/054/32. Visi informatīvie materiāli ir sagatavoti ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiālu saturu atbild biedrība “Latvijas Peldēšanas federācija”. #NVOFonds2019

 

[1] Latvijā un Lietuvā vislielākais noslīkušo skaits Eiropas Savienībā. LSM. Skatīts: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/latvija-un-lietuva-vislielakais-noslikuso-skaits-eiropas-savieniba.a328515/

[2] Potenciāli zaudētie mūža gadi Latvijā 2017.gadā. SPKC. Skatīts: https://spkc.gov.lv/upload/Petijumi%20un%20zinojumi/Sabiedribas%20veselibas%20petijumi/2019/pzmg_par_2017_final.pdf

[3] Dati par potenciāli zaudētajiem mūža gadiem 2008. – 2018. SPKC. Skatīts: https://www.spkc.gov.lv/lv/statistika-un-petijumi/statistika/veselibas-aprupes-statistika1

[4] Vidējā alga pirms nodokļu nomaksas 2018. gadā bija 1004 eiro https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/socialie-procesi/darba-samaksa/meklet-tema/2608-darba-samaksa-2018-gada