Gaisa un ūdens temperatūra

Temperatūra ir vēl viens faktors, kuru par iemeslu lielajam noslīkušo un slīkušo skaitam, nevairās minēt gan VUGD speciālisti, gan SPKC pārstāvji. Nevar noliegt, ka karstā laikā cilvēki biežāk dodas atveldzēties kādā no tuvumā esošajām ūdenstilpnēm, tomēr nedrīkst aizmirst, ka Latvijā vasaras patiesībā ir ļoti īsas un nereti arī ļoti mainīga. Analizējot gaisa temperatūras ietekmi uz noslīkušo un slīkušo skaita dinamiku, pirmkārt, ir vērts sadalīt noslīkušo skaitu peldsezonā no noslīkušo skaita pārējā gada griezumā. Mums ir izdevies iegūt plašākus datus par 2016.gadu. Lai gan mūsu valstī maija vidū reti kad iestājas atpūtai pie ūdens un peldēšanai piemēroti laikapstākļi, noslīkušo skaita pieaugums patiešām ir vērojams līdz ar maija mēnesi.

SPKC dati liecina, ka četros peldsezonas mēnešos (no 1.maija līdz 30. septembrim) pērn noslīkuši 58% no visa gada griezumā noslīkušajiem. Šie rādītāji liecina, ka lielais noslīkušo skaits nav saistīts tikai ar karstajām vasarām. Turklāt jāatzīmē, ka pārējos mēnešos noslīkušo skaits arī ir ļoti satraucošs un plašākas uzmanības vērts. Var pieņemt, ka viens no būtiskākajiem iemesliem šādai statistikai ir Latvijas iedzīvotāju paradums “bļitkot” vai vienkārši atrasties uz ledus, kad tas vēl nav pieļaujams.

Analizējot 2016.gada datus, redzams, ka lielākais noslīkušo skaits ir bijis nevis siltākajos vasaras mēnešos (jūlijs, augusts), bet gan jūnijā – mēneša laikā noslīkuši 20 cilvēku. Šos datus ir interesanti apskatīt kontekstā ar vidējo gaisa temperatūru vasaras mēnešos. 2016.gadā, kā jau ierasts siltākie vasaras mēneši bija jūlijs un augusts, kad vidējā gaisa temperatūra bija attiecīgi 18.1°C un 16.5°C. Un lai gan abi šie mēneši bija visnotaļ silti (jūlijā gaisa temperatūra bija 0.7 °C virs dekādes normas), tie bija nokrišņiem bagāti mēneši un iespējams tieši tāpēc ne pārāk piemēroti atpūtai svaigā gaisā un pie ūdens. Arī jūnijā laikapstākļi bija visai lietaini (kopējais nokrišņu daudzums virs normas) un tikai mēneša nogalē valsti sasniedza kārtīgs karstuma un sausuma vilnis.

Augstāk izvietotajā grafikā redzams, ka jūlijā, kad ir bijusi visaugstākā vidējā gaisa temperatūra (18.1 °C), noslīkušo skaits ir bijis krietni mazāks nekā jūnijā un augustā, kad gaisa temperatūra bija teju par diviem grādiem zemāka. Jāatzīmē, ka arī attiecībā uz citiem gadiem ir novērojams, ka noslīkušo skaits nav būtiski mainījies atkarībā no vidējās gaisa temperatūras trīs vasaras mēnešos – 2017.gadā ir bijusi viena no aukstākajām vasarām pēdējos gados (vidējā gaisa temperatūra 15.6°C), bet noslīkušo skaits ir vien par 2% mazāks, nekā 2016.g.agadā, kad vidējā vasaras temperatūra bija viena no augstākajām (16.9 °C). 16.9 °C bija arī 2014.gadā, kad noslīkušo skaits pārsniedza 190 robežu.

Latvijā laikapstākļiem un vidējai gaisa temperatūrai nav būtiska ietekme uz kopējo noslīkušo skaitu gan vasaras, gan visa gada griezumā! Noslīkušo skaits Latvijā ir nemainīgi augsts kā karstās, tā aukstās vasarās

Tas apliecina, ka silts laiks pats par sevi vēl negarantē ievērojamu noslīkušo skaita pieaugumu. Ir iespējams izvirzīt vairākas versijas, kāpēc ir novērojamas šādas šķietami neloģiskas attiecības:

  1. Noslīkšanas gadījumu skaita pieaugums vairāk vērojams vasaras mēnešos ar strauji mainīgu gaisa temperatūru;
  2. Noslīkušo skaita pieaugums vairāk ir novērojams kontrastainos vides apstākļos – strauji pieaugot gaisa temperatūrai, ūdens temperatūra tik strauji nesasilst un tā rezultātā cilvēks, kas dodas peldēties aukstā ūdenī, papildus noslogo savu ķermeni, tādējādi apgrūtinot elpošanu, veicinot muskuļu krampjus vai citas veselības problēmas, kas rada papildus noslīkšanas riskus. Ilgstoši karstā laikā arī ūdens temperatūra sasilst krietni virs optimālajiem 18 grādiem, tā rezultātā cilvēks ūdenī jūtas daudz komfortablāk;
  3. Nokrišņu daudzums – ilgstošs sausums veicina cilvēku vēlmi doties atpūsties pie ūdens un nopeldēties, tikmēr karstās/svelmainās dienās, kas mijas ar lietus gāzēm, šāda atpūta pie dabas ir mazāk iespējama.