Traģēdija Ventspilī – problēma, par kuru jārunā valstiskā mērogā

Cilvēku drošība uz ūdens Latvijā stabili ir kritiskā līmenī un statistiski noslīkušo skaits Latvijā ir viens no augstākajiem ES, taču dzīvības zaudējums peldēšanas apmācības nodarbības laikā, ir prātam neaptverama traģēdija. Zīmīgi, ka vien pāris nedēļas atpakaļ līdzīga traģēdija notika Viļņā, kur nodarbības laikā dzīvību zaudēja 7 gadus vecs puika, tomēr kopumā attīstītās valstīs šādi negadījumi notiek ārkārtīgi reti un visticamāk arī Latvijā konkrētais gadījums vairāk ir traģisku apstākļu kopums, nevis sistēmisku problēmu sekas. Bet – ir virkne problēmu, kuras šie abi nelaimes gadījumi ļoti spilgti atspoguļo, un tā ir valsts amatpersonu atbildība šo smago mācību ņemt vērā.

Pēkšņs problēmu lauks vai latenta vienaldzība

Nelaimes gadījums Ventspils Olimpiskajā centrā, kur peldēšanas nodarbības laikā dzīvību zaudēja vien četrus gadus jauns zēns, apliecina spilgtu Latvijas sabiedrības un arī likumdevēja dienas kārtības noteikumu – kamēr nav notikusi nelaime, mums nav par ko runāt. Arī sporta nozarē par atbilstošu normatīvo regulējumu personas veselības un dzīvības drošības jautājumos pamatā runā pēc traģiskiem nelaimes gadījumiem. Tā piemēram, pēc 2015.gadā Saldū notikušās nelaimes motokrosa laikā, kad dzīvību zaudēja šķietami pieredzējis sportists, ierēdņi sāka domāt par nepieciešamību pilnveidot normatīvo regulējumu un gadu vēlāk Saeima atbalstīja grozījumus Sporta likumā, kas paredz, ka sporta sacensības autosportā, motosportā vai ūdens motosportā būs atļauts rīkot tikai licencētā attiecīgo sporta sacensību norises vietā jeb trasē.

Tagad sabiedrībā dzirdamas sašutuma šaltis par to, ka valstī nav nekāda normatīvā regulējuma attiecībā uz drošības prasībām peldbaseinā, peldētapmācību vai cita veida peldēšanas nodarbību (ūdenspolo, sinhronā peldēšana, aerobika, māmiņu peldēšana, utt.) organizēšanu, vadīšanu, un uzraudzību ne vispārējā, ne interešu izglītībā, ne arī komercnodarbību laikā. Kā sacīt – kā māk, tā mauj. Un tā diemžēl ir taisnība (ir tikai viens normatīvais dokuments, kas attiecās uz peldbaseiniem – Ministru kabineta noteikumi Nr.37 “Higiēnas prasības publiskas lietošanas peldbaseiniem”).

Jebkura ūdenstilpne, tai skaitā peldbaseins, ir paaugstinātas bīstamības vide, līdz ar to visām aktivitātēm tajās būtu jābūt pastiprināti reglamentētām un uzraudzītām

Latvijas Peldēšanas federācija (LPF) jau ļoti ilgi bērnu peldētamācības programmas kontekstā ir centusies runāt ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) par drošību uz ūdens, akcentējot atbilstošas programmas nepieciešamību, kas ietvertu arī normatīvo regulējumu. 2013.gadā es personīgi piedalījos Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sporta apakškomisijas sēdē, kurā tika runāts par drošību uz ūdens un bērnu peldētapmācības programmu. Šajā sēdē mēs informējam komisijas locekļus un pārējos dalībniekus par to, ka  Latvijā nav vienotas sistēmas un atbildības izjūtas par to, kādā apjomā un cik nopietnā līmenī būtu realizējama bērnu peldētapmācība pat tad, ja tā tiek finansēta no pašvaldības budžeta līdzekļiem vai īstenota komercnodarbību veidā. Gadu vēlāk, Sporta politikas pamatnostādņu 2014.-2020.gadam izstrādes gaitā, LPF iesniedza informatīvo ziņojumu par bērnu peldētapmācības un drošības uz ūdens apmācības programmu. Šajā ziņojumā pamatā tika runāts par valsts mēroga bērnu peldētapmācības programmas ieviešanu, kas nozīmētu arī reglamentētu kārtību, kādā šīs apmācības tiek īstenotas, to metodoloģisko un pedagoģisko bāzi. Cita starpā ziņojumā ir lasāmi sekojoši priekšlikumi, kas būtu īstenojami ar IZM atbalstu:

  • izstrādāt peldēšanas treneru, sporta pedagogu un instruktoru apmācības un novērtēšanas programmu atbilstoši pilnveidotās bērnu peldētapmācības programmas saturam, paredzot padziļinātu drošības uz ūdens apmācības iemaņu apgūšanu;
  • izstrādāt un ieviest peldēšanas pedagogu kvalifikācijas testa sistēmu un „bērnu peldētapmācības rokasgrāmatu”, kas sekmētu profesionālu un korektu bērnu peldētapmācību izglītības iestādēs;
  • izstrādāt sistemātiskus kontroles pasākumus bērnu peldētprasmju un drošības uz ūdens noteikumu pārzināšanas novērtēšanai programmā iesaistītajās izglītības iestādēs.

Tāpat ziņojumā tiek runāts par peldētapmācībā iesaistīto izglītības iestāžu, apmācības pedagogu un apmācāmo audzēkņu darba kontroles un uzraudzības pasākumiem. Tiek norādīts, ka kontroles un uzraudzības pasākumiem jābūt vērstiem uz programmas ietvaros izvirzīto uzdevumu un mērķu sasniegšanu un rezultatīvo kritēriju izpildi un tam ir jāietver sekojoši indikatīvie kritēriji:

  • Programmā iesaistīto audzēkņu skaits, to vecums un veselības stāvoklis;
  • Programmā iesaistīto audzēkņu peldētprasme un drošības uz ūdens iemaņu pārzināšanas līmenis;
  • Programmas apguves kvalitātes novērtēšana;
  • Programmā iesaistīto pedagogu, sporta treneru un instruktoru darba kvalitātes novērtēšana;
  • Programmā iesaistīto izglītības iestāžu darbības novērtējums atbilstoši normatīvajiem aktiem un saistošajiem dokumentiem

Diemžēl tolaik IZM prioritāte bija pedagogu algas un peldētapmācības programmas ideja jau kārtējo reizi tika nolikta malā. Saprotu, ka valstij nav finansējuma visām sabiedrības iniciatīvām, taču LPF sniegtā informatīvā bāze un norādītās problēmas jau tad bija pietiekams pamats, lai atbildīgās valsts amatpersonas sāktu vētīt peldbaseinu darbību un ar tajos notiekošajām apmācībām reglamentējošos jautājumus.

Protams, var teikt, ka neviens normatīvais regulējums un neviens likums nepasargās mūs no traģiskiem nelaimes gadījumiem, citu cilvēku noziedzīgas darbības, bezdarbības, vai atsevišķos gadījumos – idiotisma, taču ir jāņem vērā – jebkura ūdenstilpne, tai skaitā peldbaseins, ir paaugstinātas bīstamības vide, līdz ar to visām aktivitātēm tajās būtu jābūt pastiprināti reglamentētām un uzraudzītām.

Infrastruktūras un pedagogu atbilstība

Latvijā peldbaseinu kļūs arvien vairāk, bet neviens pat nedomā vērtēt vai un kā būtu regulējama to darbība un tajā notiekošais

Latvijā esošā peldbaseinu infrastruktūra ir ļoti dažāda un jāsaka godīgi – tikai atsevišķos gadījumos mēs varam runāt par pašu jaunāko bērnu apmācībai piemērotām baseina vannām. Var piekrist, ka pagātnē uzbūvētus peldbaseinus pārveidot būtu ļoti dārgi un sarežģīti, taču nebūtu pieļaujams, ka šobrīd būvētajos objektos tiek atkārtotas vienas un tās pašas kļūdas. Nav pareizi, ka IZM, līdzfinansējot vai citādi atbalstot peldbaseinu būvniecību pašvaldībās aprobežojas ar prasībām saskaņot vienu vai otru jautājumu ar attiecīgo sporta veida federāciju (starp citu – tas faktiski nekad nenotiek). Nav arī pareizi, ka par būvniecību atbildīgā Ekonomikas ministrija nav izvērtējusi un reglamentējusi bērnu apmācībām piemērotu peldbaseinu būvniecības kritērijus. Nav pieļaujams, ka pašvaldība, naudas taupīšanas nolūkos vai gluži vienkārši savas nekompetences dēļ, būvē bērnu apmācībai paredzētus peldbaseinus, kas ir gan grūti pārskatāmi, gan nesamērīgi dziļi un līdz ar to – apmācībai faktiski nepiemēroti.

Starp citu, šī gada sākumā LPF ar oficiālu vēstuli vērsās pie IZM, VARAM un Latvijas Pašvaldību savienības ar aicinājumu motivēt pašvaldības, kuras plāno vai ir uzsākušas darbu pie jauna peldbaseina būvniecības, iesaistīt šajā procesā LPF, tādējādi nodrošinot mūsdienu prasībām atbilstoša un funkcionāla peldbaseina izbūvi, kas ir piemērots gan bērnu peldētapmācībai un sporta grupu mācību treniņu darba prasībām, gan sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai. Diemžēl lielu atsaucību šis aicinājums tā arī neguva.  Pēdējos gadus un tuvāko gadu laikā Latvijā peldbaseinu kļūs arvien vairāk un neviens nespēj precīzi atbildēt – kā tajos tiks ievērotas apmeklētāja drošības prasības.

Līdzīga situācija ir attiecībā uz peldbaseinos strādājošo personu reģistru, kvalifikāciju un prasmēm – šobrīd nevienam nav daudz maz ticamas informācijas par to, kādas personas un ar kādu izglītību veic bērnu un pieaugušo apmācību vai cita veida nodarbības peldbaseinos, kas nav tiešā veidā saistīti ar valsts vai pašvaldību iestāžu darba nodrošināšanu. Jā, ir MK noteikumi nr. 77 “Noteikumi par sporta speciālistu sertifikācijas kārtību un sporta speciālistam noteiktajām prasībām”, taču ne visas komercstruktūras tos attiecina arī uz savu darbību un ievēro tos. Šī gan varētu būt mūsu kā sabiedrības kopēja problēma – ne vienmēr mēs uzskatām par nepieciešamu pārliecināties par personas kvalifikāciju un prasmēm.

Kas tad īsti būtu jāreglamentē?

Atklāti sakot, Latvijas valsts drošības uz ūdens jautājumus ignorē ilgstoši un ļoti “veiksmīgi” – brīžiem rodas tāda sajūta, ka šādi objekti nebūtu Latvijas republikas teritorijai piederošas vienības un līdz ar to nav Latvijas valsts “problēma”. Latvijā ir tikai divi dokumentu, kas ļoti pastarpināti reglamentē publisko peldvietu un peldbaseinu darbu – MK noteikumi nr. 38 “Peldvietas izveidošanas un uzturēšanas kārtība” un MK noteikumi nr. 37 “Higiēnas prasības publiskas lietošanas peldbaseiniem”. Likums neparedz obligātu uzraugošā personāla/glābēja klātbūtni ne publiskajās peldvietās, ne arī peldbaseinos. Nekur nav noteikts, kādos apstākļos būtu jānodrošina pirmsskolas, sākumskolas vecuma bērnu apmācības, nav pateikts, kas to drīkst darīt, nav noteikts kā un kādas drošības prasības būtu jāievēro peldbaseinos, kā būtu organizējamas dažādas aktivitātes ūdenī, utt. Tāpat nav noteikts, kādai izglītībai jābūt privātajā sektorā strādājošajiem un kuram būtu jāuzņemas kontroles funkcijas. Problēmjautājumu ir ļoti daudz, bet kā primārās un svarīgākās lietas, kas būtu reglamentējamas,  manā ieskatījumā ir:

  • Visu bērnu peldētapmācības vannu un publisko peldbaseinu reģistrācija, komersantu, kas piedāvā dažāda veida ūdens aktivitātes (nodarbības, apmācības, publiskais apmeklējums, utt.) datu bāzes izveide;
  • Peldbaseinos nodarbināto speciālistu kvalifikācijas uzraudzība (specializācija peldēšanas apmācībā, pirmā palīdzība ūdenī, utt.);
  • Bērnu apmācībai un nodarbībām piemērotas vannas – nav pieļaujams, ka 4-6 gadus veci bērni bez peldētprasmes atrodas peldbaseinā, kurā viņi nevar stabili stāvēt. Tāpat nav rekomendējamas paaugstinātas vannas, kas ir grūti pārskatāmas (šobrīd daudzās pašvaldībās bērnu vannas dziļumu cenšas salāgot ar pensionētām dāmām ūdens aerobikai piemērotām prasībām);
  • Skaidri noteiktas prasības par maksimālu bērnu skaitu uz vienu pedagogu dažādās vecuma un sagatavotības grupās. Ir pieļaujama arī prakse, kad ar lielāku grupu strādā pedagogs un pedagoga palīgs;
  • Skaidri noteiktas prasības par obligātu drošības uzroču/vestes lietojumu visas nodarbības garumā sākuma apmācību grupās (3-5 gadi);
  • Skaidri definēts aizliegums bērnam pārvietoties peldbaseina teritorijā bez pieaugušā tiešas uzraudzības – tai skaitā tualetes apmeklējuma laikā. Ja nav kas pavada bērnu uz tualeti, visai grupai ir jāatstāj peldbaseins;
  • Skaidri noteiktas obligātas prasības par glābēju atrašanos peldbaseinos.

Šie, protams, ir tikai daži no aspektiem, kas būtu risināmi valstiskā mērogā un noteikti nevajag noteikt prasības tikai “papīra pēc” – normatīvajam regulējumam ir jābūt tādam, lai tas ne vien veicinātu maksimāli iespējami labvēlīgu vidi personas veselībai un drošībai, bet arī būtu izpildāms un viegli kontrolējams. Fiziskās aktivitātes ūdenī ir lieliska nodarbība, kas stiprina cilvēka veselību un garu, taču ūdens ir un vienmēr paliks paaugstinātas bīstamības vide. Domāju, ka ir pēdējais laiks saprast un darīt visu iespējamo, lai peldbaseina apmeklējums nepārvērstos jaunā traģēdijā.