Peldēšanas federācijā ceļ trauksmi: neprasme peldēt ceļ noslīkušo traģisko statistiku

Intervija ar Latvijas Peldēšanas federācijas vadītāju Aivaru Platonovu

Noslīkušo bēdīgajā statistikā, kas ar gadiem būtiski neuzlabojas, nekas nemainīsies, kamēr valsts politikas veidotāji to neatzīs par problēmu un pārtrauks domāt, ka peldēšana ir tikai sports, nevis dzīvībai vitāli svarīga prasme – par to ir pārliecināts Latvijas Peldēšanas federācijas (LPF) vadītājs Aivars Platonovs.

Daudzus šokējuši nesen publiskotie Centrālās statistikas pārvaldes dati, ka Latvija ir Eiropas Savienības līdere noslīkušo melnajā statistikā, turklāt sešreiz pārsniedzot vidējo rādītāju. 2015.gadā noslīkušo skaits Latvijā bija 6,02 uz simt tūkstošiem iedzīvotāju. Turklāt šie drūmie skaitļi nav nekas jauns. Taču atšķirībā no citām valstīm Latvijā slīcēju skaits ar gadiem tikpat kā nesarūk.

 

„Primāri, es domāju, tas ir attieksmes jautājums – individuālās, valstiskās, visas sabiedrības attieksmes jautājums. Drošību uz ūdens neviens neuzskata par lielu problēmu,” secina Platonovs.

Viņaprāt, slīkšanas gadījumus sabiedrībā pārsvarā asociē ar alkohola lietošanu, tomēr Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka 2016.gadā no visiem noslīkušajiem alkohola reibumā bija 30%.

 

Tātad tomēr 70% noslīkst citu iemeslu dēļ, un tas joprojām ir ļoti daudz.

 

„Pat, ja mēs izņemtu no Latvijas statistikas visus tos, kas noslīkuši alkohola reibumā, mēs joprojām būtu starp līderiem Eiropas Savienībā. Tā kā tas parāda, ka tā nav mūsu galvenā problēma,” uzsver Platonovs.

 

Latvijas Peldēšanas federācijā uzskata, ka drošībai uz ūdens un peldēt apmācībai būtu jāpievērš daudz vairāk uzmanības skolu programmās.

 

„Kā rīkoties ekstremālās situācijās, piemēram, ja ūdenī sarauj krampis? Ja aizrijaties? Ja jūtat, ka esat noguris upes vidū? Ko darīt, ja redzat, ka kāds cits slīkst? Ja kāds lieto alkoholu pludmalē? Mums tā visa principā nav. Tāpēc tas viss kopā arī rezultējas tajā, ka, neatkarīgi no tā, cik mums ir siltas vai aukstas vasaras un cik daudz tiek lietots alkohols, noslīkušo skaits tāpat ir lielākais Eiropas Savienībā,” norāda LPF vadītājs.

Pēc LPF pasūtījuma veiktā SKDS aptaujā tikai 36% respondentu savu peldētprasmi novērtējuši kā labu vai ļoti labu. „Bet, kad mēs viņiem prasām, vai jūs varat nopeldēt 200 metrus, ko Skandināvijā uzskata par peldētprasmi, tad no 36% šis rādītājs nokrītas uz 29%. Pieļauju, ja mēs vēl prasītu to parādīt, tad tas nokristos līdz 20%,” spriež Platonovs. Pēc viņa teiktā, Skandināvijas valstu vidū līderos ir Islande ar 95% peldētprasmi, bet zemākais rādītājs ir Norvēģijā – 50-60%.

Aptaujā arī vairums cilvēku atzinuši, ka peldēt iemācījušies pašmācības ceļā vai no radiem un draugiem. „Bet nevar iemācīties peldēt patstāvīgi. Var iemācīties būt uz ūdens, kaut kā pārvietoties ūdenī, bet

 

99% gadījumu pašmācības ceļā nekad cilvēks nemācīsies, ko darīt dzīvībai bīstamās situācijās,” viņš uzsver.

 

Peldēšanas federācija pie politikas veidotāju durvīm ar šiem argumentiem klauvējot jau daudzus gadus, tomēr tā arī neesot sadzirdēta. „Tā mūsu nasta, iespējams, ir tāda, ka mēs esam Peldēšanas federācija, un visi uzreiz uzskata, ka tas ir sports. Bet mēs šeit nerunājam par sportu – mēs runājam par dzīvībai vitālu prasmi, kurai būtu jāpiemīt katram skolēnam, katram iedzīvotājam. Mēs negribam, lai viņi kļūst par čempioniem. Primāri ir tas, lai visiem būtu prasmes droši uzturēties uz ūdens un palīdzēt līdzcilvēkiem,” akcentē Platonovs.

 

Viņa ieskatā nav pamata atrunām, ka Latvijā nevar visās skolās nodrošināt pamata peldētapmācību, jo tuvumā nav baseinu. „Ja 40-50 kilometru rādiusā no pašvaldības ir kāds peldbaseins, tad peldētapmācības programmu var nodrošināt. Protams, daudz naudas aiziet transporta izdevumos. Tas ir tikai stundas brauciens, un tā nav liela problēma, ja mērķis pārsniedz apgrūtinājumus,” saka Platonovs.

Arī kaimiņvalstī Igaunijā, kur noslīkušo skaits ir krietni mazāks, baseinu neesot daudz, toties ir valsts līdzfinansēta peldētapmācības programma. „Mēs laikam esam vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā nav šādas apmācības, neskatoties uz to, cik ir peldbaseinu,” viņš norāda.

 

Būtu jāmācās arī no Skandināvijas valstu pieredzes, kur bērniem peldēt māca arī brīvā dabā – ar drēbēm, vēsākā ūdenī, jo tieši tādos apstākļos cilvēki slīkst daudz biežāk.

 

„Bērnam ir jāsaprot, kā prāts reaģē, kā ķermenis reaģē tādos apstākļos. Tajās valstīs saprot, ka šādai apmācībai jābūt sasaistītai ar dzīvi. Pie mums, tiklīdz to pieminam, visi saka – ai, tas ir sports, kāpēc mums visiem jāmāca nodarboties ar sportu?” saka Platonovs.

 

Domājot par to, ko vajadzētu atcerēties ikvienam, dodoties atpūsties pie ūdens, LPF vadītājs iesaka daudz vairāk sekot līdzi viens otram, sevišķi bērniem. „Vācijā šogad cilvēki ļoti uztraucās par to, ka šīs vasaras griezumā ļoti daudz ir noslīkuši bērni. Un noslīkst tāpēc, ka vecāki, lai gan it kā ir blakus, ir iegrimuši savos telefonos,” uzsver eksperts.

 

PDF
Cilvēkdrošība uz ūdens Latvijā – LPF Ziņojums 2018

Cilvēkdrošība uz ūdens Latvijā – LPF Ziņojums 2018

PDF