Slīkšanas un noslīkšanas definīcijas un medicīniskais raksturojums

Slīkšana un noslīkšana ir medicīniski termini ar konkrētām definīcijām un raksturojumu. Iepazīšanās ar šiem terminiem un to raksturojumu ir būtiska slīkšanas un noslīkšanas problēmas analīzes sastāvdaļa, tāpēc ar tiem ir vērts iepazīties arī šī ziņojuma ievaddaļā.

Slīkšana ir slāpšana, kuras cēlonis ir šķidruma (visbiežāk ūdens) iekļūšana elpošanas ceļos situācijā, kad viss ķermenis vai deguns un mute atrodas šķidrumā

Slīkšanas gadījumā ūdens daudzums, kas tiek ieelpots var būt ļoti dažāds. Piemēram, slīkstot saldūdenī liels ūdens daudzus var šķērsot alveolokapilāro barjeru un ieiet asinsritē. Apskatot slīkšanas definīciju, uzreiz jānorāda uz diviem būtiskiem aspektiem, kas nereti tiek ignorēti:

1) slīkšana ne vienmēr beidzas letāli. Slīcējs var tikt izglābts;

2) slīkšanas rezultātā iestājusies nāve var nebūt tieši saistīta ar noslāpšanu jeb noslīkšanu.

Proti, slīkšana var būt par cēloni jeb iemeslu citām ar dzīvību nesavienojamām sekām – piemēram, pēkšņas sirdsdarbības un asinsrites apstāšanos, kas var notikt dažādu iemeslu dēļ (pēkšņas izbailes, ūdens izraisīts kairinājums elpošanas ceļos, miokarda infarkts, asinsizplūdums smadzenēs, trauma u.c). Pēkšņā nāve izslēdz iespēju cietušajam aktīvi ieelpot lielāku daudzumu ūdens, tāpēc šķidrums konstatējams tikai augšējos elpošanas ceļos un medicīniski nāves cēlonis nav noslīkšana.

Ņemot vērā iepriekš minēto, noslīkšana ir definējama kā asfiksija, kas rodas ūdenim noslēdzot elpceļus, kā rezultātā notiek neatgriezeniska smadzeņu anoksija – pilnīgs skābekļa piegādes trūkums smadzenēm.

Noslīkšana – asfiksija, kas rodas ūdenim noslēdzot elpceļus, kā rezultātā iestājas pilnīgs skābekļa piegādes trūkums smadzenēm

Dažkārt tiek runāts arī par “sauso” slīkšanu vai noslīkšanu, tomēr uzreiz jānorāda, ka šādi termini nav apstiprināti un netiek lietoti starptautiskā līmenī. Tas, ko skaidro ar šādiem terminiem, ir elpceļos nonākuša ūdens kairinājuma rezultātā sākušās balsenes muskuļu spazmas, ko izraisa n.vagus (klejotājnervs) reflekss. Šī reakcija var pasargāt no turpmākas ūdens nonākšanas plaušās, taču izraisa arī skābekļa trūkumu organismā. Ja spazmas turpinās, cilvēks var nomirt, turpretī ja balsene atslābst, var atsākt elpot. Tomēr muskuļu spazmu dēļ plaušās var būt radušies bojājumi, vēlāk var sākties iekaisums, apgrūtinot elpošanu un organisma apgādi ar skābekli.

Sekundārās jeb īstās nefatālās slīkšanas gadījumā ūdens nonāk plaušās un paliek sīkākajos elpceļos un alveolās, apgrūtinot gaisa plūsmu un organisma apgādi ar skābekli. Plaušās nonākušais gaiss turklāt darbojas kā kairinātājs, izraisot vienas vai abu plaušu iekaisumu, kas savukārt var radīt elpceļu spazmas un ūdens uzkrāšanos, vēl vairāk apgrūtinot elpošanu un organisma nodrošinājumu ar skābekli.

Slīkšanas fizioloģija

Lai cik ironiski tas nebūtu, viens no slīkšanu veicinošiem faktoriem ir slīcēja bailes noslīkt – jūtot, ka nevar ieelpot, persona apzināti veic elpas aizturēšanu, kā rezultātā asinīs strauji palielinās ogļskābās gāzes daudzums un samazinās skābekļa koncentrācija. Sasniedzot kritisko punktu (dažkārt iestājoties bezsamaņai), tiek atjaunotas elpošanas kustības – izelpots plaušās atlikušais gaiss un aktīva, nekontrolēta ieelpa, kuras laikā tiek ieelpots arī ūdens. Šajā laikā sirdsdarbība un asinsrite vēl saglabājas, tāpēc organisma šūnas paspēj patērēt asinīs esošo skābekli. Asiņu krāsa pakāpeniski mainās no sarkanas līdz melni violetai, un āda kļūst zilgana. Daļa ūdens arī tiek norīta, tāpēc slīkšanas procesa laikā var tik atvemts un aspirēts (ieelpots) kuņģa saturs.

Šis nekontrolētais mēģināšanas ieelpot zem ūdens process turpinās vairākas minūtes. Pieaugošā smadzeņu hipoksija (samazināts skābekļa daudzums) turpinās līdz tā kļūt neatgriezeniska un iestājas nāve. Brīdis, kad tiks sasniegta smadzeņu anoksija (pilnīgs skābekļa trūkums) ir atkarīgs no indivīda vecuma un ūdens temperatūras. Siltā ūdenī parasti tā iestājas 3-10 minūšu laikā.

Noslīkušajam elpošanas ceļos atrodas šķidrums. Ja slīkšana notikusi saldūdenī, daļa plaušās esošā ūdens nonāk asinsvados un var radīt eritrocītu uzbriedumu un plīsumu. Ja slīkšana notikusi jūras ūdenī, notiek pretējais – asins šķidrā daļa, plazma, pāriet no asinsvadiem plaušu alveolās, un rodas plaušu tūska; šajā gadījumā eritrocīti nevis uzbriest, bet sarūk.

Ūdens veidam, sālsūdens vai saldūdens, kāds tiek ieelpots, ir salīdzinoši neliela ietekme uz to vai indivīds izdzīvos. Saldūdens gadījumā liels ūdens daudzums var iziet cauri alveolu un kapilāru barjeru. Saldūdens tāpat denaturē (maina olbaltumvielas struktūru) plaušu surfaktantu (viela, kas izklāj plaušas, galvenā funkcija ir palīdzēt skābeklim absorbēties un neļaut saplakt alveolām- mazākajai plaušu struktūrai, caur kuru notiek gāzu apmaiņa starp plaušām un asinsriti), bet sālsūdens to atšķaida vai aizskalo projām. Ziepju vai hlora klātbūtne saldūdenī neko būtiski nemaina. Denaturācijas process turpinās pat pēc personas izglābšanas no noslīkšanas. Plaušu surfkatanta zuduma vai inaktivācijas rezultātā rodas perfūzijas un ventilācijas neatbilstība līdz pat 75%.

Maziem bērniem un zīdaiņiem noslīkšanas laiks var būt ilgāks nekā pieaugušajiem. Tas tiek skaidros ar to, ka nenobriedušās smadzenes ir rezistentākas pret skābekļa trūkumu nekā pieaugušo smadzenes un tiem vēl ir saglabājies „niršanas reflekss” (asinsvadu sašaurināšanās, kuras rezultātā asinis tiek novirzītas uz smadzenēm un sirdi un bradikardija – sirdsdarbības palēnināšanās). Tāpat bērniem ātrāk attīstās hipotermija, jo tiem ir salīdzinoši liela ķermeņa virsma, bet termoizolācija nav pietiekama.

Bērniem un zīdaiņiem noslīkšanas laiks var būt ilgāks nekā pieaugušajiem

Pēc klīnikās simptomātikas pacientus, kuri ir slīkuši var iedalīt sekojošās grupās:

  • Asimptomātiksi;
  • Sipmtomātiksi;
  • Kartiopulmonārais arests;
  • Miruši

Simptomātiskiem pacientiem var novērot:

  • Bradikardija (sirdsdarbība) vai tahikardija (sirdsdarbība), hipotermija ( ķermeņa T);
  • Tahipnoe (elpošna) , hipoksija ( skābeklis asinīs);
  • Metaboliska acidoze;
  • Neiroloģisks deficīts;
  • Klepus

Pacientiem ar kariopulmonāro arestu var novērot:

  • Apnoe (elpošanas apstāšanās);
  • Asistole (55%), ventrikulāra tahikardija/fibrilācija (29%), bradikardija (16%);
  • Imersijas sindroms.

Kā vieni no svarīgākajiem testiem, kas būtu jāveic slimnīcā pacientiem, kuri ir slīkuši, galvenais ir hipoksijas ārstēšana. Tāpēc šiem nepieciešama nepārtraukta pulsa oksimetrija. Asins gāzu analīze ir klīniski uzticams un nozīmīgs parametrs pacientiem, kuri ir asimptomātiski vai viegli simptomātiski.